Bāreņu pavēlnieka dēls Adams Džonsons

Stāsts par Tavu realitāti ar rakstnieka Adama Džonsona grāmatas "Bāreņu pavēlnieka dēls" palīdzību Tu dzīvo savu dzīvi! Bet vai esi iedomājies, vai patiešām tā ir? Kas veido Tavu dzīvi? Tu pats, Tava izpratne, Tavas domas? Kas tās veido, vai patiešām Tu? Vai arī tās tiek mērķtiecīgi Tevī ieliktas un Tu tās uztver par savējām? Un kā Tu vari zināt, vai tās ir tavējās vai citu ieliktas Tevī? Tu to nevari zināt, pat ja "ieskatīsies spogulī", Tu redzēsi tikai sevi. Te arī slēpjās pradoks par sāpēm un prieku. Prieks ir tad, kad nav apjaustas sāpes. Labāk tās neapjaust un neapzināties, bet par to ir jāmaksā barga cena - cilvēciskums! Tikai dažas grāmatas ir terapeitiskas, un šī ir viena no tām, jo, lasot šo grāmatu, notiek personisks terapeitisks process un tiek risināts viens no galvenajiem jautājumiem - kāpēc cilvēkam ir jābūt cilvēciskam? Adama Džonsona grāmata "Bāreņu pavēlnieka dēls" ir kā kliedziens, kas kliedz Tavā vietā par to, kas notiek Tevī. Tas ir stāsts par Tavu realitāti un Tavu cilvēciskumu ar bāreņa sajūtām Ziemeļkorejā. Par sajūtām, kuras Tu nekad negribēsi piedzīvot, bet daļa no šīm sajūtām ir Tevī. Tavs aizsargmehānisms tiek izmantots pret Tevi pašu! Viens no vadmotīviem grāmatā ir šāds - stāstam ir lielāka nozīme nekā cilvēkam! Cilvēks ir aiz stāsta. Ja cilvēks ir pretrunā stāstam, tad jāmainās ir cilvēkam. Lasot grāmatu, Tu sāc aizdomāties, kāds tad ir Tavs stāsts un kāpēc tas ir tāds, un kas to ir veidojis? Veidotājs parasti ir tas, kurš redz, kontrolē, pārvalda un veido? Vieglam dzīves plūdumam nav nepieciešamības iespringt uz šīm funkcijām - pārredzēt, kontrolēt, pārvaldīt un veidot. Cilvēciskums līdz ar to sāk zust! Tieši tik skarbi tas sasaucas arī ar mūsdienu realitāti, aktualitātēm mūsu valstī un pasaulē. Mazliet baisi paliek, kad sāc lasīt šo grāmatu - melni, drūmi, auksti. Un rodas jautājums - vai ar pirmajām grāmatas lappaspusēm, jau netiek manipulēts ar mani? Tu lasi par valsti, kurā acīs Tev skatīdamies melo, Tu zini, ka melo, bet Tavas smadzenes pieņem melus par patiesību, jo lai izdzīvotu Tev tas ir jāpieņem - reliģioza propoganda. Tev jāpakļaujas, lai izdzīvot visskarbākajos apstākļos. Rodas jautajums, vai maz vajag saglabāt sevi pašu, vai vienkārši "atdoties" propogandas sitēmai. Mēs zinām, ka ir savādāk, bet, lai sevi netraumētu, nesāpinātu, mēs nelienam arā un priecīgi turpinam ciest. Mūsu nocietinātā sirds ir tieši tāda pati, kā Ziemeļkorejas apraksti. Rakstnieks iepazīstina mūs ar viss zemāko, tumšāko, netīrāko un cilvēku, kurš ir sekundārs stāstam. Bet tad sākas ceļš uz augšu, ar katru lapaspusi pamazām kļūst gaišāks, bet nedrošība paliek, jo viss ir tik trausls, ka atkal var iekrist dubļos. Labāk ir ignorēt realitāti un justies stabili, nekā zināt un justies slikti. Lai izdzīvotu cilvēki pastrādā daudz ļaunuma. Viņi izdzīvo, bet nespēj aizmirst to, ko ir sastrādājuši. Kāpēc mēs mīlam cilvēkus vai valsti, kas dara mums pāri? Kas ir šie cilvēki, kuri spēj mīlēt pāridarītāju? Cēla rīcība vai gļēva sevis noliegšana? Kā vārdā mēs dzīvi uz zemes padaram par elli, kas pilna naida, ciešanu un sāpju? Tad kāpēc cilvēkam ir jābūt cilvēciskam? Tāpēc, ka cilvēcisku cilvēku neietekmē citu domas un propoganda. Kādām kvalitātēm, vērtībām un īpašībām ir jāpiemīt cilvēkam, kurš neietekmējas no citu domām un saredz to, ko vairākums nepamana, par to izlasīsi Adamsa Džonsona grāmatā "Bāreņu pavēlnieka dēls" un varēsi uzsāk ceļu Tuvāk savām Es, bez citu uzpiestā.